Bastians pats sevi dēvē par Basu un “mutvārdu dzejnieku”. Viņš tiek uzskatīts par Vācijas labāko poetry slam (repam radniecīgās dzejas) žanra pārstāvi un lielāko daļu laika aizvada starptautiskās koncertturnejās.
Viņa dzeja noteikti nav dzeja tajā izpratnē, pie kādas radusi Latvijas dzejas klausītāju auditorija. Tā vislabāk izbaudāma, vērojot viņa atraktīvo uzstāšanos, klausoties balss modulācijās un intonāciju spēlēs, ko pavada mūzikas bīti un videoprojekcijas. Īsu ieskatu var gūt šeit: http://www84.pair.com/tegernh/audio/
fs (dzimis 1971. gadā) jeb kādreiz François Serpent, īstajā vārdā Indreks Mesikeps (Indrek Mesikepp) ir viens no interesantākajiem, viens no modernākajiem igauņu dzejniekiem. Viņa īsais vārds fs parādījās uz trešā dzejoļu krājuma 2004 vāka 2004. gadā. Šī grāmata saņēma arī Igaunijas Kultūrkapitāla gada balvu dzejā un bija patiess notikums igauņu literatūrā.
fs nav svešinieks latviešu lasītājam, viņš divas reizes uzstājies Latvijā ar lasījumiem, un viņa dzejoļi publicēti Latvijas kultūras laikrakstos un žurnālā Karogs.
Pirmajam dzejoļu krājumam Dievs arī ir cilvēks (1997) un otrajam ar baltiem vākiem grāmata (2000) nebija tādas rezonanses kā krājumam 2004. Protams, ka tā ir norāde uz Džordža Orvela 1984, grāmatas titullapā arī citāts no šā romāna, bet fs dzejā atspoguļojas viņa vērojums, viņa psiholoģiskā izjūta, dzīvojot 2004. gadā.
fs mīļākā krāsa ir melna — melni ir vāki visām viņa grāmatām, arī tai, kam virsraksts ar baltiem vākiem grāmata, vienmēr viņš arī tērpies melnā, melns fons ir viņa mājaslapai, melni ir viņa dzejoļi — nāve, netīrums, tukšums utt.
Šota Iatašvili dzimis 1966.g. Tbilisi. Dzejnieks, prozaiķis, tulkotājs, mākslas kritiķis. Astoņu dzejoļu grāmatu un trīs stāstu krājumu autors, ar pseidonīmu publicējis arī vienu romānu. Tulkojis Sjūzenas Zontāgas eseju grāmatu un laidis klajā atdzejas krājumu Amerikāņu dzejnieki. Piedalījies starptautiskos dzejas festivālos UGART Azerbaidžānā (Baku, 2005), ORIENT-OCCIDENTRumānijā (Curtea de Arges, 2006), EST-OUEST Francijā (Die, 2006), Poetry International Nēderlandē (Roterdama, 2007). Prēmijas Saba laureāts par 2007. gada labāko dzejoļu krājumu. Strādā Gruzijas kultūras sakaru centrā Kaukāza nams par izdevniecības un literārā žurnāla Alternatīva galveno redaktoru. Viņa darbi tulkoti krievu, angļu, vācu, franču, holandiešu, portugāļu, rumāņu, albāņu, azerbaidžāņu un armēņu valodās.
Dāvids Čikhladze dzimis 1962.gadā Tbilisi. Dzejoļu krājumu Klīstošās lāses(2001), Īstenības grāmata (2002, krievu val.) Decembra naktis (2008) un romāna Feminine/Feminine autors. Atdzejojis un tulkojis daudzus amerikāņu dzejniekus un teorētiķus. Kopš pagājušā gadsimta astoņdesmitajiem gadiem regulāri publicējas kā mākslas kritiķis, arī piedalās dažādās mākslinieciskās akcijās un instalācijās, teātra un kino projektos Gruzijā un ārpus tās robežām. Kopš 1994. gada Margo Korabļovas Tbilisi Performances teātra vadītājs.
Banja Nacuiši (īstajā vārdā Masajuki Inui) dzimis 1955. gadā Aioi pilsētā Hjogo prefektūrā Japānā. Studējis Tokijas universitātē, kur 1981. gadā ieguvis Mākslas maģistra grādu salīdzinošajā literatūrā un kultūrā. Kopš 1992. gada strādā par pasniedzēju Meidzi universitātē Tokijā. 2000. gadā nodibinājis Vispasaules Haiku asociāciju un ir tās prezidents, arī šās asociācijas izdotā žurnāla Ginyu galvenais redaktors. Izdevis japāniski daudzas savu haiku grāmatas, teorētiskas apceres par šo japāņiem tik raksturīgo poētisko žanru, atdzejots daudzās jo daudzās pasaules tautu valodās.
2008. gada septembrī nāk klajā viņa trilingvāla (japāniski, latviski, angliski) haiku grāmata Balsis no mākoņiem.
Lorānsa Vjela dzimusi 1968. gadā Briselē un dzīvo tur vēl joprojām. Studējusi romāņu valodu filoloģiju. Saņēmusi Lielo Drāmas balvu un Galveno balvu par deklamēšanu Briseles Karaliskajā konservatorijā. Kā autorei, aktrisei un režisorei, Lorānsai Vjelai patīk strādāt ar mūsdienīgiem darbiem. Viņas favorītu sarakstā ir tādi autori kā Valère Novarina, Pietro Pizzuti un Daniel Véronèse. Autore arī pati iestudē savas lugas. „Man uz skatuves patīk savienot dažāda veida darbus,” viņa saka. „Es tos kombinēju ar vizuālajiem materiāliem, deju un mūziku. Strādāju ar cilvēkiem, kurus esmu satikusi laika gaitā. Uzlasu lietas, kas bijušas atstātas novārtā: pogas, pastkartes, auklas gabaliņus. Arī pasaules ritmu – vārdus. Un ar to visu es iekārtojos, lai rakstītu. Es meklēju cilvēces sirds pulsāciju. Un tad es ļauju savai sirdij sisties vienā ritmā ar to.”