Ārvalstu viesi

 

 

Džamšeds Masrūrs (Jamshed Masroor)

Džamšeds Masrūrs dzimis 1946.gadā Lahorā, Pakistānā, 1975.gadā pārcēlies uz Norvēģiju un kļuvis par Norvēģijas pavalstnieku. Ieguvis zinātņu bakalaura grādu Pendžābas universitātē. Strādājis Pakistānas Valsts bankā Lahorā, kopš 1978.gada ir Norvēģijas Zinātnes padomes loceklis. Viņa dzeja publicēta dažādos literatūras žurnālos visā pasaulē, galvenokārt urdu valodā. Publicētas viarākas Džamšeda Masrūra dzejoļu grāmatas, to skaitā Shakh-e-manzar, izdota Pakistānā 1989.gadā. 1994.gadā iznāca bilingvāls dzejoļu krājums Okeāna mirkļi norvēģu un urdu valodā, 2003.gadā tajā pašā sērijā – Pērnā saule. Sagatavošanā patlaban ir dzejas krājums pendžabu valodā un arī izlase Celestial Depths — viņa darbu atdzejojumi angļu valodā. 1991.gadā Džamšeds Masrūrs atzīts par labāko urdu dzejnieku Eiropā, savukārt 1998.gadā viņam piešķirta Indijas godalga dzejā par ieguldījumu literatūrā. 1999.gadā saņēmis Oslo pilsētas mākslinieka balvu.

 

 

Alens Meškovičs (Alen Meskovic)

Alens Meškovičs dzimis 1977.gadā Bosnijā un 1994.gadā kā bēglis devies uz Dāniju. Raksta gan dzeju, gan prozu, rediģējis Dānijas bosniešu literatūras izdevumu Post, darbojies arī žurnālistikā un publicistikā. Viņa debiju literatūrā — antoloģiju Nye Stemmer (Jaunās balsis) — 2007.gadā kritika novērtēja atzinīgi, taču par galveno sasniegumu uzskatāms dzejas krājums Første gange tilbage (Pirmā pārnākšana). Trimdas un sašķeltās nacionālās identitātes tēma viņu aizvilina satraucošā poētiskā ceļojumā. Alens Meškovičs piedalījies arī Britu Padomes rīkotajā izstādē Identitātes māksla Londonā.

 

 

Bernardīna Evaristo (Bernardine Evaristo)

Bernardīna Evaristo dzimusi un augusi Londonā, kur dzīvo arī pašlaik. Viņas vecāki cēlušies no britiem un nigēriešiem, taču rakstnieces dzīslās rit arī brazīliešu, īru un vāciešu asinis. 2008.gadā iznāca viņas romāns Blondās saknes (Blonde Roots), līdz tam Bernardīna Evaristo publicējusi dzejprozu, savijot dzeju ar beletristiku, pagātnes notikumus ar mūsdienām un Āfriku ar Eiropu. Viņa rakstījusi arī stāstus, lugas, radioiestudējumus, dzeju un grāmatu apskatus. Autore saņēmusi dažādus apbalvojumus, to vidū EMMA balvu par labāko grāmatu (Lara) un pirmo Orange jauniešu žūrijas balvu 2009.gadā. Bernardīna Evaristo no 2004. gada ir Karaliskās literatūras biedrības locekle, no 2006.gada – Karaliskās humanitāro zinātņu apvienības biedre, viņa iekļauta arī Britu Impērijas Ordeņa karalienes dzimšanas dienas goda viesu sarakstā.

Foto: Katie Vandyck

 

Sulaimans Masomi (Sulaiman Masomi)

Sulaimans Masomi dzimis Kabulā 1979.gadā. Jau pēc gada viņa ģimene, bēgot no PSRS kara Afganistānā, pārcēlās uz dzīvi Vācijā. Jau 12 gadu vecumā Sulaimans sāka sacerēt dzeju un īsstāstus. Drīz vien viņš atklāja, ka dzeja un reps ir vistiešākais veids, kā izpaust pašam sevi un savu kultūru. Masomi darbos nepārprotami atspoguļojas vide un apstākļi, kādos viņš audzis. Sulaimans Masomi ir spožs Vācijas hiphopa un t.s. bītboksa mākslinieks, ko apliecina daudzās godalgas, kuras viņš izpelnās par saviem politiski uzlādētajiem tekstiem un performancēm, kurās bieži atspoguļojas Vācijas imigrantu problēmas. Viņa vācvalodīgie teksti un performances izsaukuši gan aplausus, gan pretrunīgas diskusijas.

Foto: Word up! - Poetry Slam Festival, Vorrunde Mannheim

 

Franseta Orsoni (Francette Orsoni)

Franseta Orsoni dzīvo Korsikā, dzimtajā Veru ciemā netālu no Ažaksjo. Studējot literatūru Parīzē, viņa, pēc dabas būdama māksliniece, darbojās ne vien dzejā, bet arī glezniecībā un dramaturģijā. Nolēmusi atgriezties dzimtajā vietā, viņa kļuva par vietējo mākslinieci — daiļamatnieci, tādējādi veicinot kultūras dzīvi salā. Viņa gatavoja gobelēnus (Obisona stilā) un gravīras (gan grupas, gan personālizstādes), arī rakstīja, ilustrēja un izdeva savus pirmos bilingvālos stāstus.

Klausījusies veco ļaužu stāstījumos un veikusi pierakstus, Franseta atgriezās akadēmiskajās aprindās. Interese par mutvārdu daiļradi un korsikāņu bagātīgo kultūrvēsturi noveda līdz stāstniecībai, kuras tēlu krāšņums arī likts viņas dzejas pamatos.

 

 

Gintars Grajausks (Gintaras Grajauskas)

Gintars Grajausks ir rakstnieks un mūziķis, dzimis 1966. gadā Marijampolē, Lietuvā. No 1994.gada viņš strādā laikrakstā Klaipeda un no 1996. gada vada tā ikmēneša literāro pielikumu Gintaro lasai. Gintara Grajauska pirmais dzejoļu krājums Tatuiruote ( Tetovējums ) iznāca 1993. gadā, savukārt 1999. gadā izdotais krājums Kauline dudele ( Kaula pīpe ) ieguva vairākas godalgas un ir tulkots vācu, zviedru un poļu valodā. Kopš tā laika viņš pastāvīgi ir prestižu starptautisku dzejas festivālu viesis. Grajauska dzejoļi ir īsas, ironiskas tagadnes skices, precīzi mazi stāsti vai spriedumi. Tā ir patiesa tēlainuma filozofija – neuzbāzīga, bet atmiņā paliekoša. 2003.gadā Gintaram Grajauskam tika piešķirta Lietuvas Izglītības un zinātnes ministrijas godalga.

 

 

 

Avaspo

Avaspo (Audiovisual Asp of Poetry) ir 2008.gadā dibināts dzejas un mūzikas projekts. Tā pirmsākumi meklējami jaunās lietuviešu dzejnieces un dramaturģes Gabrieles Labanauskaites (teksti, vokāls) radošajā kopdarbā ar trim mūziķiem Vladu Dienini, Antanu Dombrovski un Aivaru Ruzgu, taču patlaban Avaspo pāraudzis sākotnējās ieceres ietvaru, 2008.gada beigās realizējoties multimediālā diskā Nera Okeano (Okeāna nav), ko veido audiālais un vizuālais materiāls. Diska tapšanā piedalījušies vienpadsmit cilvēki – vokāliste, pieci mūziķi un pieci videomākslinieki, koncerttūrē no sastāva piedalās pieci dalībnieki. Piektais ir Pāvels Kostjukovs – ģitārists un skaņu režisors. Projekta trīs izteikti atšķirīgie mūzikas stili ne vien apliecina katra komponista individualitāti, bet arī rāda, cik dažādi iespējams iedzīvināt poētisku tekstu.

 

 

Imāds Fuāds (Emad Fouad)

Imāds Fuāds dzimis 1974. gadā Ēģiptē, Nīlas deltas ciematā al Faronija. 2004. gadā viņš apmetās uz dzīvi Beļģijā. Visas viņa grāmatas ir izdotas Kairā, tajā skaitā arī pēdējā Nožēlas jēlumi / Ar nožēlas kostu brūci ( With a bruise from a bite of remorse ), kas gandrīz pilnībā sarakstīta Ģentē. Imāds Fuāds pieder deviņdesmito gadu rakstnieku paaudzei, kas daudzējādā ziņā ir dumpinieku un pirmatklājēju paaudze. Pārcelšanās uz Beļģiju ir atstājusi spēcīgu iespaidu uz viņa daiļradi; jaunā vide un kultūra lika viņam pievērst uzmanību vietām, no kurām viņš aizbraucis, tai pat laikā dodot iespēju pa īstam novērtēt cilvēkus un notikumus, kas Ēģiptē šķita kaut kas pašsaprotams. Viņa dzejā bieži izmantoti salīdzinājumi, tai raksturīga klasiskās arābu valodas un ēģiptiešu dialekta savienošana un arī smalks ilustratīvisms. Patlaban iznākuši četri viņa dzejas krājumi, kas visi izdoti Kairā. Tiesa, dažus īpaši asus un atklātus tekstus turienes grāmatu izdevēji ir atteikušies drukāt. Viņa dzejā uzmanība ir koncentrēta uz dzīvi gan kā sociālu, gan kā fizioloģisku pārdzīvojumu, un viņam ir pietiekami daudz erotisku tekstu, kas nav īpaši raksturīgi vēl aizvien diezgan tiklajai arābu dzejai.

 

 

 

Vilja Tūlija Huotarinena (Vilja-Tuulia Huotarinen)

Rakstniece un literatūras skolotāja Vilja-Tūlija Huotarinena dzimusi 1977.gadā Lempēlē, ieguvusi filozofijas maģistra grādu Tamperes Universitātē. Huotarinena ir bijusi literatūras biedrības Viitapiiri un Turku Vārda mākslas biedrības priekšsēdētāja, mācījusi jaunos rakstniekus Vītas Akadēmijas skolā. Huotarinena ir piedalījusies improvizācijas dzejas grupā Muuntaja(Pārveidotāja). Viņa ir izdevusi dzejas krājumus, grāmatas jaunatnei un bērniem.
Kopā ar vīru Villi Hitonenu sastādījusi Dzejas gadagrāmatu 2006 un kopā ar Anu Latilu dzejas un prozas krājumu Eksyksissä (Apjukumā, 2006).
Dzejoļu krājums Sakset kädessä ei saa juosta (Ar šķērēm rokās nedrīkst skriet) ieguva laikraksta Helsingin Sanomatliteratūras prēmiju, bet dzejoļu krājums Naisen paikka (Sievietes vieta) dzejas prēmiju Tanssiva Karhu (Dejojošais lācis).
2007.gadā Huotarinena ieguvusi Somijas Rakstnieku savienības balvu Nuori Manner.

 

 

Ville Hitonens (Ville Hytonen)

1982.gadā Porvo dzimušais un pašlaik Turku dzīvojošais Ville Hitonens ir dzejnieks un viens no izdevniecības Savukeidas Kustannus dibinātājiem, arī pašreizējais tās vadītājs.
Somu izdevniecībā Tammi šogad iznāca Villes Hitonena dzejoļu krājums Idän musta joutsen (Austrumu melnais gulbis), bet 2006.gadā viņa pirmā dzejoļu grāmata Kuolema Euroopassa (Nāve Eiropā).
Kritiķis Kuisma Korhonens laikrakstā Helsingin Sanomat pirmo dzejnieka dzejoļu krājumu raksturo kā „blāvas, pagātnē elpojošas kontinenta izbalējušas atmiņas”.
2008.gadā Hitonens izdevniecībā Poesia ar pseidonīmu Anna Halmkrona izdevis fiktīvu dzejas grāmatu Kolmas sotaleikki (Trešā karaspēle).

Hitonens ir bijis redaktors gan savā, gan citās izdevniecībās izdotajiem rakstu krājumiem un literatūras antoloģijām. 2006.gadā izdevniecībā Johnny Kniga iznāca Hitonena parupjā un komiskā recepšu grāmata Nälkätaiteilijan keittokirja (Izsalkušā mākslinieka recepšu grāmata).

 

 

Andra Tēde (Andra Teede)

Igauņu dzejniece Andra Tēde dzimusi 1988.gadā. Vidējo izglītību ieguvusi Tallinā, pašlaik Tartu Universitātē studē literatūru un igauņu valodu. Tēde ir Tartu Jauno autoru apvienības (Tartu NAK) un Igaunijas Rakstnieku savienības biedre.
Andra Tēde savus pirmos dzejoļus publicēja dzejas antoloģijā Väike kuri kevad
(Mazs, dusmīgs pavasaris, 2005). Viņa ir arī viena no autorēm Tartu Jauno autoru apvienības izdotajam krājumam Väike pornoraamat (Mazā porno grāmata, 2007).
Pašas pirmais dzejoļu krājums Takso Tallinna taevas (Taksis Tallinas debesīs) iznāca 2006.gadā, bet tūlīt pēc gada arī otrais krājums Saage üle (Tieciet galā, 2007).
Šogad iznāks Andras Tēdes trešais dzejoļu krājums. Viņa raksta arī recenzijas un rīko literārus vakarus.

 

 

(:)kivisildniks ((:)kivisildnik)

kivisildniks (viņš arī Svens Sildniks) 90.gados igauņu literatūrā ienāca kā sliktais puika jeb peramais zēns. Īpaši lielas dusmas kivisildniks izsauca vecākās paaudzes rakstniekos pēc tam, kad internetā izveidotajā literārajā lapā bija publicējis tekstu Igaunijas Padomju Rakstnieku Savienība – 1981.gada stāvoklis, visbūtiskākais, kur sev raksturīgajā ironijā bija izveidojis rakstnieku vārdiskus šaržus.
Arī pirmā kivisildnika dzejas grāmata Slapjais Viktors (1989) nebija nekāda parastā. Viens un tas pats teksts grāmatā atrodams vēl ar divu autoru vārdiem un dažādiem virsrakstiem. Grāmatas Kā bullim sarkana mušmire (1996) sākumā teikts: “Mācieties no galvas! Drīz par šo/ grāmatu / jūs nošaus.”
kivisildniks prot uzburt nesaprastā un dīvainā ģēnija tēlu. Bieži jaunas grāmatas parādīšanās pārvēršas par sava veida performanci. Kā laba piedeva šādām izrādēm ir arī mūzika, jo vairākus gadus viņš darbojas rokgrupā Whaw! Zaiks. Dzejnieks atzinies, ka iztiku pelna, strādājot reklāmas aģentūrā Droom, un esot viens no visai anarhistiskā laikraksta KesKus (KasKur) īpašniekiem un darbiniekiem. Nereti kivisildniks redzams arī televīzijā, vadot kādu skandalozu raidījumu.

 

 

ŠKART

Poetrying (jauns jēdziens, angļu vārdu poet – dzejnieks, poetry – dzeja un try – mēģināt radošs savienojums), kura būtība ir poētiskā teksta jaunatklāsme ar aktīvu apmācības formu – atvērtu dialogu.

Noraidot tradicionālo un elitāro, akadēmiski pašpietiekamo pieeju dzejai kā noslēgtam mākslas spēļlaukumam, Poetrying piedāvā jaunu pieeju – radīt, klausīties, lasīt un interpretēt dzeju veidā, kurā apvienota gan Austrumeiropas dzejas festivālu pieredze, gan Rietumeiropas brīvā mikrofona tradīcijas ar kabarē un popmūzikas koncertiem.

Poetryers ir dažādu grupu pārstāvji ar atšķirīgām sociālās kultūras pieredzēm, pasīvi un aktīvi cilvēki, gan no laukiem, gan pilsētas, kas nāk gan ar subkultūras, gan vispāratzītām vērtībām, savstarpēji līdzīgi un atšķirīgi, gan ar virtuves ķēķa zināšanām, gan garāžu sludinājumiem...