Dzejas dienas 2013

Reizi gadā arī Rainis var atļauties nokāpt no sava cēlā akmeņu bluķa esplanādē, lai uz velosipēda apbraukātu kolorītākos Latvijas kultūras dzīves tempļus un saskandinātu ar visiem sanākušajiem viesiem uz sava gara veselību. Kamēr Aspazija pie spoguļa stundām kārtojusi matus, pošoties iet klausīties labāko mūsdienu dzeju, viņš pat paspējis ielavīties Rakstniecības un mūzikas muzejā, lai svinību norisei par godu nočieptu no krājuma savu iemīļoto peldkostīmu. Pirmoreiz Raini tik ellīgi svinēt tauta pierunājusi tālajā 1965. gadā, sagaidot simtgadu jubileju, un kopš tā brīža viņš nav izlaidis nevienu šo septembra vidus rindu, atskaņu, ritma un pantmēru ballīti, ko sauc par Dzejas dienām. Jau gadiem noturīgas un ļaužu iemīļotas vērtības te mijas ar gluži jauniem piedzīvojumiem, lai Rainim nepaliek garlaicīgi, un viņš ir drošs – dzeja te nepadodas! Tā nu viņš, turot azotē ap sevi esplanādē salasītās puķes, pārgalvīgi traucas pa ielām, trotuāriem un (dažreiz) arī veloceliņiem, līdz aizelsies iegāžas kādā kolēģa muzejā vai mājīgā krodziņā, kur vēl stiprāk par glāžu šķindoņu jau ārā sadzirdējis skanam dzeju. „Esiet sveicināti, gara aristokrāti!” viņš priecīgi nokliedzas, bet neviens viņu nedzird. Visi ir aizņemti ar dzeju.